Vai es, kad sāku tiesneša karjeru, varēju iedomāties, ka pēc 10 gadiem tiesāšu olimpiskās spēles? Noteikti nē, es par to varēju tikai sapņot! Daudz strādājot, krājot pieredzi un zināšanas, es varēju plūkt darba augļus – mani apstiprināja līnijtiesneša darbam Parīzes olimpiskajās spēlēs.

Vasaras olimpiskās spēlēs tenisā Parīzē notika no 2024. gada 27. jūlija līdz 4. augustam. Tiesnešiem bija jāierodas jau dažas dienas iepriekš, lai iekārtotos viesnīcā, saņemtu formas, iepazītos ar galvenajiem tiesnešiem un morāli noskaņotos spēļu sākumam. Šis laiks bija ļoti svarīgs, jo tas ļāva mums radīt komandas garu un saprast, ka katrs no mums varēs veiksmīgi veicināt turnīra norisi.

Spēles norisinājās Roland Garros stadionā, un dienu pirms spēļu sākuma visiem tiesnešiem bija sapulce ar ITF (Starptautisko Tenisa Federāciju) atjaunotajā Tenniseum kultūras centrā. Šis centrs bija patiesi iespaidīgs ar muzeja galeriju, izstāžu telpām un auditoriju.

Sapulcē mēs saņēmām svarīgu informāciju par sacensību norisi, kā arī tika izrunāti noteikumi un procedūras, kas jāievēro. Mūs visus apsveica ar dalību šajā grandiozajā pasākumā. Atmosfēra bija profesionāla, bet tajā pašā laikā draudzīga.

Tika saņemti vairāk nekā 8000 dalības pieteikumi. Šis skaitlis ir patiesi pārsteidzošs, jo parāda, cik liels ir konkurss un cik īpaša ir šī iespēja. Izvēlēti tika tikai 107 tiesneši, kas pārstāvēja vairāk nekā 62 valstis. Šī daudzveidība bagātināja mūsu kopējo pieredzi, daloties ar dažādu valstu kultūrām un tradīcijām, radot starptautisku atmosfēru.

Pirmajā spēļu dienā bija manāms uztraukums visiem – kādam mazāks, kādam lielāks. Būt daļai no olimpiādes ir liela atbildība un tā sajūta ir pavisam citādāka, nekā jebkurā citā turnīrā, kurā esmu bijusi. Arī tiesneši, kas bija vairākkārt strādājuši French Open turnīrā, atzina, ka lai arī olimpiāde norisinās tieši Roland Garros bāzē, atmosfēra un sajūtas kardināli atšķīrās. Bija daudz vairāk atbalstītāju ar savu valstu karogiem un atribūtiku. Katrai valstij bija savi lozungi, saukļi. Tas radīja īpašu gaisotni, sporta sacensību garam mijoties ar nacionālo lepnumu. Kad sportists nāca uz spēli, skatītāju ovācijas un saukļi radīja sajūtu, ka mēs visi esam daļa no kaut kā lielāka. Tas nebija tikai par uzvaru, tas bija par identitāti, kopību un sapņiem, kas tika piepildīti tieši šajā mirklī. Šīs emocijas neapšaubāmi motivēja visus sportistus doties laukumā un cīnītises ar visu spēku, zinot, ka aiz viņiem stāv ne tikai ģimene un draugi, bet arī visa tauta.

Turnīrā pavadītās darba dienas bija salīdzinoši garas un nogurums, ko izraisīja augstā temperatūra, sasniedzot +36 °C, bija liels izaicinājums. Tiesnešu komandās valdīja draudzīga un atbalstoša atmosfēra, kas mums palīdzēja visu dienu garumā saglabāt pozitīvu noskaņojumu un veiksmīgi koncentrēties darbam. Savstarpēji dalījāmies ar padomiem, kā karstumā efektīvi atvēsināties un atjaunoties.

Pēc turnīra, brīvajā laikā un atpūtas dienās, man bija iespēja apskatīt Parīzi un novērtēt, kā tā sagatavojusies uzņemt olimpiskās spēles ārpus tenisa bāzes. Tas palīdzēja atslābināties pēc intensīvām darba dienām un sniedza iespēju izbaudīt pilsētas unikālo atmosfēru. Pilsētā bija ievērojami mazāk vietējo iedzīvotāju, jo daudzi bija devušies ārpus Parīzes, lai izvairītos no olimpiskās burzmas. Ielas bija piepildītas ar tūristiem un sporta faniem, bet visapkārt bija manāma pastiprināta policijas klātbūtne, kas uzturēja kārtību un nodrošināja drošību. Pilsēta plūda olimpisko spēļu ritmā un šķita neierasta. Parīziešu ikdienu bija pārņēmis starptautiska mēroga notikums.

Pirmā vieta, uz kuru devos, bija Eifeļa tornis, kas īpaši šim notikumam bija izrotāts ar olimpiskajiem riņķiem. Eifeļa torņa tuvumā tika izveidotas īpašas sporta zonas. Piemēram, ikoniskajā Champ de Mars zālājā, kas atrodas pie torņa pakājē, tika iekārtots pludmales volejbola laukums.

Protams, ka es apskatīju arī pasaules visapmeklētāko muzeju Luvru. Eksponātu daudzveidība un telpu lielums radīja sajūtu, ka laiks te apstājas, jo katrs solis ved uz kādu jaunu, pārsteidzošu mākslas pasauli. Tā bija unikāla pieredze vairāku stundu garumā. Lai pilnvērtīgi iepazītos ar visu eksponātu klāstu, manuprāt, muzejā ir jāpavada vairākas dienas. Es noteikti šeit vēl atgriezīšos!

No kolēģiem saņēmu aicinājumu doties uz Montmartre – rajons Parīzes ziemeļos, kas slavens ar savu bagāto mākslas un vēstures mantojumu. Montmartre atrodas kalna nogāzē, kas izceļas ar gleznainām ieliņām, romantisku un bohēmisku atmosfēru, kā arī daudzām ikoniskām vietām. Augstākajā Montmartras punktā atrodas Sacré-Cœur bazilika, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz visu Parīzi. Rajons ir pazīstams arī ar savu kabarē vēsturi, īpaši ar slaveno Moulin Rouge.