Tas viss sākās 2011.gadā, kad man klāt pienāca sieviete ratiņkrēslā un sāka prasīt par ratiņtenisu, jo viņas dēli trenējās tenisā un viņa pati ļoti vēlējās pamēģināt uzspēlēt tenisu. Es jau ilgus gadus strādāju kā klasiskā tenisa trenere un kā nacionālā B kategorijas tiesnese, bet nekad agrāk nebiju dzirdējusi par ratiņtenisu. Teicu, ka ja viņa vēlas, tad mēģināšu palīdzēt.  Noskaidrojām, ka kaimiņvalstī Lietuvā cilvēki ratiņkrēslos jau sen nodarbojas ar ratiņtenisu, sazinājāmies ar Lietuvas ratiņtenisa pārstāvjiem un sarunājām, ka aizbrauksim uz semināru kas notika 2011.gada decembra beigās, kuru Lietuvā organizēja ITF (Starptautiskā tenisa federācija), atsūtot savu pasniedzēju Marku Kalkmanu (Marc Kalkman) un Holandes ratiņtenisa TOP50 spēlētāju. 

Bija liels pārdzīvojums, kad pirmo reizi ieraudzīju tik daudz cilvēkus ratiņkrēslos. Nezināju ne kā izturēties, ne kā uzrunāt viņus, vēl jo vairāk, nebija ne jausmas, kā viņus trenēt. Gribējās šo cilvēku vietā salasīt bumbas, skriet vērt durvis vaļā, palīdzēt atnest un aiznest raketes. Un tad es ieraudzīju šos cilvēkus kortā, viņi sāka spēlēt tenisu – tas vieglums, ar kādu viņi pārvietojās, cik filigrāni piegāja pie bumbiņas, kādi sitieni! Sapratu, ka cilvēku iespējas ir bezgalīgas. Taču sapratu arī vēl vienu lietu, ka tie ir tādi paši sportisti kā jebkurš no mums, tikai ir neliela nianse – viņi pārvietojas ratiņkrēslos. Viņi dara tās pašas lietas, ko klasiskais tenisists – iesildās pirms treniņa, treniņa laikā trenējas, gatavojas turnīriem, klausa treneri un pat lasa pēc treniņa bumbas. 

Atbraucot uz Latviju nolēmām ar Žaneti Vasaraudzi, ka arī Latvijā ir vajadzīgs ratiņteniss.  Noskaidrojām, kas ir nepieciešams, lai šāds sporta veids pastāvētu un, saņemot Latvijas tenisa savienības (LTS) piekrišanu, LTS iestājās Latvijas paralimpiskajā komitejā un ratiņtenisam kā jaunam sporta veidam tika piešķirti nelieli naudas līdzekļi, lai varētu sākt ratiņtenisa nodarbības.

Tā ratiņtenisa nodarbībai pieteicās Žanete un vēl trīs cilvēki ratiņkrēslos. Bija ļoti grūta gatavošanās treniņam, jo nebija kam pajautāt, kā tas ir jādara. Bija divas lietas – nelielā pieredze Lietuvā un internets. Nedēļu pirms treniņa izskatīju visu iespējamo par ratiņtenisu, lai varētu cilvēkiem pastāstīt, kā tas ir jādara. Sanāca mācīties visu no nulles – kā jātur rakete, kā jākustas ar ratiņkrēslu, kā jāpagriežas, lai labāk uzsistu pa bumbu. Pirms treniņiem pati sēdos ratos, lai saprastu, kā manevrēt ar ratiem, kā tos vadīt ar raketi rokās, kā servēt un kā sist… Pamazām nāca mācīties jauni cilvēki. Tās pozitīvās emocijas, kas plūda no šiem cilvēkiem, bija fantastiskas. Tā vēlēšanās iemācīties spēlēt ratiņtenisu, pierādīt visai sabiedrībai un pašiem sev, ka tas ir iespējams.

Sākām piedalīties sacensībās un jau 2013.gadā Maksims Voroņeckis ieguva pirmos starptautiskos punktus un iekļuva pasaules rangā. Organizēju dažādas nometnes, kopīgus pasākumus gan kortā gan ārpus tā. Iemīlēju šo sporta veidu un manus audzēkņus! Kļuvām kā viena vesela ģimene.

Ar katru dienu ratiņteniss kļuva arvien populārāks un cilvēki ratiņkrēslos sāka interesēties par iespēju nodarboties ar šo sporta veidu. Sāka nākt arvien jauni cilvēki.

Skatos uz šiem cilvēkiem un apzinos, ka katram no šiem cilvēkiem ir pagātne – sava traģiskā vēsture, šie cilvēki ir izgājuši cauri ļoti smagiem savas dzīves etapiem un, neskatoties uz to, ir spējuši atgriezties dzīvē, priecāties un sasniegt jaunas virsotnes ar fantastisku atdevi! Un tad liekas, reizēm sakām – es nevaru, bet tad paskaties uz cilvēkiem ratos, kam jāpārvar daudz vairāk grūtību, un viņi var un galvenais grib!

Terēza Stenclava (B kategorijas tiesnese)