Pagājušā gada nogalē saņēmu piedāvājumu no LTTA tiesnešu kolēģijas pārstāvēt Latviju kā līnijtiesnesei WTA turnīrā “St. Petersburg Ladies  Trophy 2017”. Man tas bija pagodinājums un liela atbildība, jo es zināju, ka pirms manis pēdējo reizi Krievijā kā līnijtiesnesis no Latvijas bija Konstantīns Zasjadko tālajā 2003. gadā.

Janvāra sākumā es sāku noformēt nepieciešamos dokumentus un plānot savu braucienu uz vienu no skaistākajām Krievijas pilsētām – Sanktpēterburgu. Tā atrodas 588 km attālumā no Rīgas.

Turnīrs norisinājās no šī gada 28. janvāra līdz 5. februārim. Ceļojumu sāku divas dienas iepriekš, braucot ar autobusu aptuveni 10 stundas. Galamērķī mani sagaidīja turnīra organizatori un nogādāja līdz viesnīcai, kas atradās netālu no pilsētas centra un pēc izskata tā atgādināja pili.

Dienu pirms turnīra devos uz tiesnešu sapulci, kur iepazinos gan ar turnīra organizatoriem, gan kolēģiem, ar kuriem sadarbojos nedēļas garumā. Sapulce notika galvenajā arēnā “SIBUR ARENA”, kas atradās vien 5 minūšu gājienā no viesnīcas. Tā bija ļoti augstā līmenī sagatavota turnīram, kas atbilda visaugstākajiem sporta standartiem.

Pirmajās turnīra dienās es biju ļoti satraukta un nemierīga, man tās bija spilgtas emocijas. Katra darba diena bija gara, spēļu sākums parasti bija 11:00 un beidzās ap 22:00-23:00. Man tas patika, jo es pilnvērtīgi varēju mācīties un gūt pieredzi, esot uz laukuma. Es centos ņemt piemēru no tiesnešiem, kuriem ir bagāta pieredze un kuri ir profesionāļi savā jomā. Ar katru dienu mana pārliecība un ticība sev auga, kas ļāva man pilnvērtīgi atdoties procesam un baudīt to.

Turnīra laikā es saskāros ar Hawk-Eye (ērgļa acs) programmu, kas man bija kaut kas jauns. Bija interesanti, ka manis notiesāto bumbas atlēcienu pārbauda ar precizitāti līdz apmēram 5 milimetriem.

Turnīra pēdējās dienās, kad darba vakari sāka kļūt īsāki, varēja apskatīt pilsētu. Sanktpēterburga ir pilsēta ar īpašu enerģētiku. Tā ir pārpilna ar dažādām senām leģendām, muzejiem un pieminekļiem. Vēstures notikumu liecības ir redzamas visapkārt, sākot ar karakuģi “Aurora”, kas signalizēja Boļševiku revolūcijas sākumu, un beidzot ar daudziem atgādinājumiem par 900 dienu ilgo nacistu aplenkumu, kā rezultātā pilsētā mira aptuveni divi miljoni cilvēku.

Šeit katrs tiltiņš, katrs piemineklis, katra ieliņa un katra strūklaka varētu būt ievērības cienīga, lai to apskatītu. Diemžēl viena brauciena laikā tas nav iespējams, taču tas, ko es redzēju, man paliks vēl ilgi atmiņā!

Valsts Ermitāža. Izvietojusies pašā pilsētas centrā, Ņevas upes krastā, Valsts Ermitāža atrodas piecās savstarpēji savienotās vēsturiskās ēkās, kur 350 zālēs sakopoti vairāk kā trīs miljoni dažādu eksponātu. Tie visi savā ziņā ir unikāli, apskates vērti un katrs no tiem noteikti piesaista uzmanību.

Petropavlovskas katedrāle. Šī ir pati augstākā katedrāle Krievijā. Tās kopējais zvanu torņa augstums ar apzeltīto smaili un eņģeli sastāda 122,5 metrus, bet zvanu skaņu diapazons sasniedz četras oktāvas. Katedrāles interjera un noformējuma tapšanā savulaik piedalījušies labākie meistari un gleznotāji. Tepat atrodas arī Romanovu dzimtas kapliča, kur atdusas visi Krievijas imperatori.

Ņevas prospekts. Šis prospekts ir ļoti daudzveidīgs. Te atrodami ja ne visu, tad gandrīz visu arhitektūras virzienu celtnes, laikmetīgas skulptūras, kas mijas ar senatnes pieminekļiem un strūklaku burzguļošanu.

Paceļamie tilti. Sanktpēterburgas tiltiem piemīt gleznaina pievilcība, turklāt
tie ir ļoti dažādi gan vecuma, gan vizuāla veidola, gan pielietojuma ziņā.

Baudot skaisto pilsētu un piedaloties profesionālajā WTA turnīra, es esmu pateicīga par bagāto pieredzi un iedvesmu, kuru esmu ieguvusi nedēļas laikā. Prieks, ka darot to, kas man patiesi patīk, ir iespēja pārstāvēt savu valsti un dzimteni, nest savu un Latvijas vārdu pasaulē!

Elīna Prokopenko (B kategorijas tiesnese)