Uzreiz pēc fināla mēs parunājām ar Dāvi par viņa emocijām un iespaidiem pēc brauciena uz Minsku.

Kādas bija Tavas pirmās domas un emocijas, kad Tu uzzināji ka esi izvēlēts finālam? Kad nosūtīju pieteikumu, daudz necerēju, ka tikšu uzaicināts, tāpēc uzaicinājums uz finālu tomēr bija pārsteigums.

Kā Tu sevi mentāli gatavoji šim notikumam, ja, protams, bija kāda sagatavošanās? Nekādu īpašu paņēmienu man nav. Noskaņojums pats par sevi jau bija labs. Centos pozitīvismu saglabāt un gaidīju savu pirmo maiņu.

Kādas bija Tavas pirmās sajūtas, kad izgāji uz savu pirmo maiņu laukumā? Uzreiz bija jūtama fantastiskā atmosfēra arēnā, kuru izbaudīju jau no pirmās minūtes.

9000 skatītāji… vai ir iespējams mierīgi koncentrēties un strādāt tā, it kā tribīnēs būtu ne vairāk par 200 skatītājiem? Būt skaļākam par 9000 cilvēkiem momentos, kad ovācijas sākās pirms bumbiņa ir piezemējusies ārpus laukuma, bija gandrīz neiespējami. Citādā ziņā, kā līnijtiesnesim skatītāji īpaši netraucēja.

Vai vari teikt, ka šis ir līdz šim nozīmīgākais turnīrs Tavā karjerā? Protams! ‎Būt Fed Cup fināla komandā bija liels gods, bet šobrīd grūti izvērtēt turnīra nozīmi manā karjerā, jo katrā turnīrā esmu iemācījies kaut ko jaunu.

Vai izbaudīji visu procesu, vai tomēr stresa līmenis bija pārāk liels? Uztraukums nebija liels. Morāli palīdzēja pieredze no pusfināla, un atbildības izjūta, manuprāt, tikai nāca par labu.

Kādas ir Tavas sajūtas pēc padarītā darba? Esmu priecīgs, ka bija iespēja satikt jaunus tiesnešus un arī pazīstamos, ar kuriem kopā būts jau vairākos turnīros. Komandā bija ļoti sirsnīga atmosfēra, kas ļāva turnīru izbaudīt vēl vairāk. Esmu atgriezies no Minskas ļoti labā garastāvoklī, un augstu novērtēju iespēju piedalīties tik augsta līmeņa sacensībās.