Luksemburga… Kādas gan ir pirmās asociācijas, kuras ienāk prātā, pieminot šo valsti? Kaut kas mazs, kaut kur Eiropā, kā tur nokļūt??? ITF nozīmējums uz Deivisa kausa izcīņas maču deva unikālu iespēju iepazīt šo valsti un tās paražas.

Valsts nosaukums ir cēlies no augšvācu valodas vārda «lucilinburch» — «mazā pilsēta», taču valsts oficiālais nosaukums ir Luksemburgas Lielhercogiste. Kopējā valsts teritorija sastāda 2 586,4 km² (salīdzinājumam – Latvijas teritorijas platība ir 64 589 km²), savukārt iedzīvotāju skaits 2014. gadā bija 549 680 iedzīvotāji, kas faktiski ir četras reizes mazāk kā Latvijā. Luksemburga robežojas ar trim valstīm – ziemeļos un rietumos ar Beļģiju, austrumos ar Vāciju un dienvidos ar Franciju, kā arī tai nav pieejas jūrai. Valstī ir noteiktas trīs oficiālās valodas – luksemburgiešu, franču un vācu. Tas, ka valstī ir veselas trīs oficiālās valsts valodas, nav nejauši, jo, nonākot Luksemburgā, uzreiz nav iespējams saprast, kura nacionalitāte šeit ir vairākumā.

Nokļūšanas iespējas… Attālums no Rīgas līdz Luksemburgai ir aptuveni 2000 km. Braucot ar automašīnu, ceļš aizņems ne mazāk par diennakti. Savukārt, lidojot ar lidmašīnu, ceļā pavadītais laiks būs krietni īsāks – kopumā 4,5 stundas, no tām 2 stundas no Rīgas līdz Frankfurtei, pēc tam tikai 1,5 – 2 stundas starp nākamo lidojumu no Frankfurtes līdz Luksemburgai, kas aizņem vēl nieka 25 minūtes. Protams, var lidot tikai līdz Frankfurtei un pēc tam doties tālāk ar vilcienu.

Jau sperot pirmos soļus ārpus lidostas, rodas nojausma, cik šī valsts ir kompakta. 30 minūšu laikā, kuras pavadījām ceļā no lidostas līdz viesnīcai, man paguva nojukt šķērsoto pilsētu skaits. Radās sajūta, ka katru Rīgas pilsētas guļamrajonu varētu sadalīt 15-20 pilsētās un tad mēs varētu līdzināties Luksemburgai.

Viesnīca, kurā apmetos, atradās Pentāžas (Petange) komūnā. Tā bija 35 minūšu brauciena attālumā no lidostas un tajā dzīvo 15 000 iedzīvotāju. Blakus viesnīcai atrodas tenisa bāze, koncertzāle, pārtikas veikali un dzīvojamās mājas, augstākajām no tām bija tikai trīs stāvi. Uzreiz acīs iekrita pilnīgi dabiskā sakoptība, tīrais gaiss un visapkārt valdošais miers. Arī Nacionālais Tenisa centrs atrodas šajā komūnā, tas ir 15 minūšu brauciena attālumā – apdzīvotā vietā, kuru sauc Esch-sur-Alzette un tajā ir 29 000 iedzīvotāju. Līdzās Nacionālajam centram atrodas Eša tenisa klubs– skola, sporta zāle un pārējā sadzīvē nepieciešamā infrastruktūra. Arī pašā tenisa centrā ir viss nepieciešamais – kompakts tenisa laukums ar 800 skatītāju vietām, kuras bija piepildītas katru sacensību dienu. Tāpat ir gana liels skaits gan slēgto, gan atklāto laukumu, lai kluba biedri varētu izmantot laukums pēc līdzīga grafika kā ziemas, tā vasaras sezonā.

Luksemburgas galvaspilsētai ir tāds pats nosaukums kā valstij – Luksemburga, un tā atrodas aptuveni 30 minūšu brauciena attālumā no tenisa centra. Patiesībā būtu diezgan muļķīgi apmeklēt Luksemburgas valsti un neapmeklēt tās galvaspilsētu, tādēļ nekavējos izmanot pirmo iespēju un devos turp. Izrādījās, ka Luksemburga ir kontrastu pilsēta – tajā ir veseli 95 tilti. Pilsētu iespējams šķērsot pār 5 milzīgiem viaduktiem, kuru augstums attiecībā pret zemes līmeni vietām sasniedz 44 metrus (salīdzinājumam – Dienvidu tilta augstums Rīgā ir aptuveni 13 metri). Tilts, kurš savieno priekšpilsētu un staciju ir 308 metrus garš un sasniedz 44 metrus no zemes. Šis 25 arku tilts bija pirmā šāda veida būve pilsētā. Arī vecpilsētas apbūve ir ļoti interesanta un savdabīga, šeit var vienkārši nesteidzīgi pastaigāties, aplūkot vēsturiskās celtnes, skulptūras un statujas. Pilsētas laukumā ir redzama Luksemburgas Lielhercogienes Šarlotes bronzas statuja, kuru rotā uzraksts: „Mēs Tevi mīlam”. Šī statuja ir Luksemburgas pilsoņu atzinības apliecinājums Luksemburgas Lielhercogienei.

Pastaigājoties pa pilsētu kādas četras stundas, pamanīju pirmajā acu uzmetienā, visai parastu celtni, kura patiesībā reiz bija dzīvojamā ēka (uzcelta 13. gadsimtā). Uz tās bija attēlots karogs un uzraksts «Mir wölle bleiwe wat mir sinn», ko varētu iztulkot kā «Mēs gribam palikt par tiem, kas mēs esam». Patiesībā ļoti simboliska frāze, ko, manuprāt, mūsdienās daudzi to ir piemirsuši.

Konstantīns Zasjadko (ITF galvenā tiesneša sudraba nozīmīte)