Kazahstāna. Ko gan mēs zinām par valsti, kura atrodas 3500 km attālumā no Rīgas? Ceļu līdz tās galvaspilsētai Astanai mēs varam veikt ar auto apmēram 50 stundās, braucot ar vilcienu – trīs dienās, bet, lidojot ar lidmašīnu un pārsēžoties Maskavā, mūsu ceļš aizņēma 9 stundas. Pirms sakrāmēt somu ceļojumam, pirmās domas vienmēr ir par gaidāmajiem laika apstākļiem. Ja plānojat savu ceļojumu uz Astanu janvāra mēnesī, tad jābūt gataviem salam līdz pat -40°C grādiem, un, ja prognoze ir “tikai” -10°C, tad jāatceras, ka Astana atrodas stepē un vējš tur ir ierasta lieta, un ko nozīmē vējš mīnus 10°C grādos, mums, rīdziniekiem, nav jāpaskaidro. Tādēļ, ja Astanā ir mīnus 10°C, tad sajūta ir kā mīnus 30°C grādos.

Pirmie soļi Astanas lidostā apstiprina, ka šeit ir “karsta” ziema – mīnus 28°C grādi. Mašīnai, ar kuru mūs sagaida lidostā, klimata kontrole ir noregulēta uz režīmu „HI”, taču tas sevišķi nepalīdz. Vispār vidējā gada gaisa temperatūra Astanā ir 3°C grādi, vasarā karstums var sasniegt +40°C, bet ziemā pat -50°C. Lūk, ko nozīmē krass kontinentālais klimats, ko lai vēl piebilst.

Par Kazahstānas galvaspilsētu Astana kļuva 1998. gadā, un šajos gandrīz 20 gados pilsēta ir strauji izaugusi – no 275 000 līdz 870 000 iedzīvotāju, kļūstot par lielu pilsētu. Cilvēki no visas valsts brauc uz galvaspilsētu, ļoti līdzīgi tam, kā tas notiek mūsu Rīgā.

Būvniecības tempi ir vienkārši nenormāli. Ir uzbūvēts ļoti daudz jaunu sporta kompleksu, tirdzniecības centru, arī operas teātris un, protams, neskaitāmas dzīvokļu mājas.

Vietā, kur satiekas jaunā pilsēta ar pilsētas veco daļu, ir uzstādīts karoga masts, kura smaile ir 111 metrus augsta un pats karogs ir 450 kvadrātmetru liels. Lai saprastu tā patieso lielumu, jāsaka, ka smailes augstums ir tāds pats, kā futbola laukuma garums. Karogu var redzēt no jebkuras pilsētas vietas. Ja vēlaties apskatīt pilsētu no šāda augstuma, tad jums jādodas uz vienu no skaistākajām vietām.
Tas ir monuments Baiterek, kas kazahu valodā nozīme papele, kā arī vēl viena šī vārda nozīme ir aizsargs. Konstrukcijas augstums ir 97 metri,
un no pašas virsotnes patiešām var redzēt, ka Astana, tāpat kā gandrīz katra pilsēta valstī, atrodas stepē. Piemēram, ceļš līdz Almati, kas bija Kazahstānas galvaspilsēta  pirms par tādu kļuva Astana, braucot ar automašīnu, aizņems 17-18 stundas (1200 km), un brauciena laikā jūs redzēsiet tikai stepi un tuksnesi, un varbūt arī kādu pilsētu.

Mazliet par transportu. Man tā arī nekļuva skaidrs, kā brauc sabiedriskais transports. It kā maršrutu numuri ir, bet pat konduktors nezina, kur mēs brauksim. Uz pieturām nav vispār nekādas informācijas par maršrutiem un pat par kustības sarakstu. Ar taksometru gandrīz neviens nebrauc, jo visi izmanto “poputku“, t.i., jebkurā vietā jūs varat apstādināt garāmbraucošu mašīnu un, piedāvājot kādus 3-4 eiro, nokļūt jebkurā pilsētas punktā. Degviela
šeit joprojām nemaksā gandrīz neko – 30 centi par litru.

Runājot par nacionālo virtuvi, šeit ļoti populāra ir zirga gaļa, un gandrīz visas zupas tiek gatavotas no tās.

Par tradīcijām. To ir ļoti daudz, taču, lai par tām rakstītu sīkāk, ir jādodas uz Kazahstānas dienvidiem, jo Astana tomēr ir salīdzinoši jauna pilsēta, un tajā tradīcijas vēl nav tik spēcīgas. Tomēr kādu no tradīcijām man izdevās uzzināt, tā ir ļoti unikāla un ar mūsu domāšanu to saprast ir ļoti grūti. Šī tradīcija ir saistīta ar kāzām un veidu, kā tās tiek svinētas. Kazahstānā ir pieņemts svinēt divas kāzas. Vispirms līgava un līgavainis dodas uz dzimtsarakstu nodaļu, reģistrē savu laulību un kļūst par sievu un vīru. Pēc tam tiek rīkotas divas atsevišķas kāzu svinības – vienas ar sievas radiniekiem un otras ar vīra radiniekiem. Tas nozīmē, ka abu pušu radinieki neredz viens otru un nesatiekas arī pēc kāzām. Taču, ņemot vērā, ka katram ir ap 300 radinieku, ir saprotams, ka apvienot svinības ar 600 cilvēkiem nebūtu nemaz tik viegls uzdevums.

Visa ceļojuma laikā tā arī nevarēju saprast, vai pilsētām ir sava dvēsele, aura vai nē, tāpat man līdz galam nekļuva skaidrs, kā un ar kādām domām cilvēki dzīvo, kas viņus vieno.

Šeit gandrīz katrā sporta veidā ir leģionāri ar Kazahstānas pasi; viņi visi ir ieradušies Kazahstānā, jo saņēma izdevīgāku piedāvājumu pārstāvēt šo valsti, nekā paliekot dzimtenē un cīnoties par iespēju pārstāvēt paši savu valsti. Varbūt pēc 10-20 gadiem būs izaugusi un mēs redzēsim jauno kazahu paaudzi, bet šobrīd par Kazahstānas karoga krāsām cīnās leģionāri un vietēji iedzīvotāji viņus sevišķi neatbalsta, jo viņiem ir zināms, kāpēc viņi ir atbraukuši uz Kazahstānu.

Redzot iepriekš minēto, man prātā ienāca kāda doma, proti, cik ir labi, ja cilvēkam ir iespēja pārstāvēt savu valsti, savu dzimteni un galvenais, ka cilvēki prot to novērtēt!

Konstantin Zasjadko (ITF galvenā tiesneša sudraba nozīmīte)