„Jā, mēs mīlam šo zemi,” ar šādiem vārdiem sākas kādas karalistes himna. Šī karaliste atrodas Skandināvijas pussalas rietumu daļā, un tās teritorijā ietilpst neskaitāmi daudz Skand
ināvijas pussalai blakus esošu, kā arī Špicbergenas arhipelāgam piederošu salu. Šoreiz stāstījums būs par LTTA pārstāvju „desantu” Norvēģijā, proti, par redzēto un piedzīvoto tās galvaspilsētā Oslo. Jau saņemot bagāžu, kļūst skaidrs, ka lidostā ir vairāk sportistu, nekā parasto pasažieru. Šeit var redzēt gan slēpotājus, gan kērlingistus, gan tramplīnlēcējus un, protams, arī tenisistus. Saņēmuši savas somas, dodamies uz viesnīcu.

No lidostas līdz pilsētas centram vai viesnīcai var nokļūt ar sabiedrisko transportu (autobusu vai vilcienu) vai taksometru. Ērtības ziņā gan lielas atšķirības nav, un sabiedriskais transports ir ļoti ērts arī tiem, kuri daudz laika pavada tiešsaistē, jo transportā ir pieejams bezmaksas bezvadu interneta pieslēgums. Autobusa biļeti var nopirkt pie šofera un ar to nav nekādu problēmu, savukārt biļete braucienam ar vilcienu ir jāiegādājas iepriekš ar interneta starpniecību vai stacijas kasē. Un lai jūs nemaldina tas, ka turniketi nedarbojas un nav nepieciešams noskenēt biļeti vai reģistrēt braucienu. Vien atzīmēšu, ka šo 10 dienu laikā mēs ne reizi nesastapāmies ar kontrolieriem, kaut arī katru reizi mums bija biļete, jo sods par braukšanu bez tās ir desmit reižu lielāka par biļetes cenu, un arī pati biļete nav nemaz lēta. Piemēram, vilciena nedēļas biļete maksā aptuveni 40 eiro, tad attiecīgi varat izrēķināt, cik daudz jums būs jāsamaksā soda naudā.

Tiktāl par sabiedrisko transportu, tomēr vislabākais veids, kā iepazīt pilsētu, ir pastaigas. Tā nu kādā no brīvajiem vakariem aizbraucot līdz Oslo centrālajai stacija, mēs nonākam pašā pilsētas centrā. Pirmais apskates objekts, kas piesaista uzmanību, ir Nacionālās operas teātra ēka, kura pēc struktūras ir ļoti līdzīga jaunajai Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkai. Saskaņā ar arhitektu ieceri bija paredzēts uzbūvēt ultramodernu teātra ēku, kura organiski iekļautos esošajā pilsētvidē, būtu pieskaņota Oslo fjorda klintīm un jūras ostā valdošajai kņadai. Ēkai bija jākļūst par vienojošu elementu starp vēsturisko centru uz rietumiem no Bjorvīkas un mūsdienīgajiem kvartāliem pilsētas austrumu daļā. Operas teātra ēka atrodas pie Oslo fjorda krasta un tā nedaudz pat iesniedzas arī ūdenī. Tomēr šīs celtnes visspilgtākā un ievērojamākā iezīme ir tās segums, kas ir izveidots no 36 tūkstošiem baltām akmens plātnēm, kuras ir izvietotas tā, lai ikviens interesents varētu no krastmalas pa klājuma slīpo virsmu nokļūt līdz visaugstākajai ēkas vietai, no kuras paveras lieliska pilsētas un līča panorāma.

Tālāk dodamies pastaigā pa pilsētas galveno gājēju ielu – Karla Johana gāti. Šajā ielā atrodas Norvēģijas parlaments, Nacionālais teātris, universitāte, Grand Hotel viesnīca, kā arī neskaitāmi restorāni un naktsklubi. Iela sākas pie Karaļa pils un beidzas pie Oslo centrālās stacijas. Ejot pa šo ielu, mums kļūst skaidrs, ka pilsētā gaidāms kāds notikums, jo uz laternu stabiem ir izkārti Latvijas karogi. Apskatot vietējos preses izdevumus saprotam, ka vizītē Oslo ir ieradies Latvijas valsts prezidents Andris Bērziņš. Taču jebkurā gadījumā ir ļoti patīkami pastaigāties svešā pilsētā, kuras galveno ielu rotā tavas valsts karogi.

Aizejot no stacijas līdz Nacionālajam teātrim, kurš ir uzcelts 1899.gadā īpaši šim nolūkam, un nogriežoties pa kreisi, mēs nonākam krastmalā – šeit atrodas Nobela miera centrs. Kā visiem labi zināms, tad Nobela prēmijas zinātnes jomā tiek pasniegtas Stokholmā, savukārt Nobela miera prēmija ir vienīgā, ko pasniedz Oslo. Un ir saprotams, ka norvēģi, kuri ir pazīstami ar savu lielo kaislību uz muzejiem, nevarēja atstāt bez uzmanības šo būtisko notikumu – tā Oslo parādījās Nobela Miera centrs, kur var uzzināt pilnīgi visu par prēmijas piešķiršanas vēsturi un ielūkoties pasniegšanas ceremonijas aizkulisēs. Sestdienās un svētdienās muzejā tiek organizētas ekskursijas angļu valodā. Turpat krastmalā jūs varēsiet atrast restorānu jebkurai gaumei – nobaudīt gan tradicionālo eiropiešu virtuvi, gan izteikti tikai norvēģu ēdienus.

Visa brauciena laikā mūs nepameta sajūta, ka šeit ik uz soļa un visapkārt ir sports. Pārslēdzot TV kanālus viesnīcas istabā, ekrānā nepārtraukti mijās dažādi sporta pasākumi – slēpošana, biatlons, tramplīnlēkšana, hokejs un citi. Caur viesnīcas logu arī redzami kalni – kalni, kuros atrodas Norvēģijas ziemas sporta Meka ar Holmenkollenas tramplīnu. Palaist garām iespēju dzīvajā redzēt tramplīnlēkšanu mēs nu nekādi nedrīkstējām. Holmenkollenas tramplīns atrodas visaugstākajā Oslo punktā un ir viens no pirmajiem dizaina tramplīniem, kur ieviesti pēdējie šīs jomas tehnoloģiskie jauninājumi. Tramplīna iekšienē atrodas Slēpju muzejs, savukārt katru gadu vienā no marta svētdienām šeit notiek Pasaules kausa posms tramplīnlēkšanā. Uz šoreiz tieši šajā marta svētdienā mēs bijām Norvēģijas galvaspilsētā. Arī nokļūšana līdz tramplīnam nesagādāja nekādas grūtības, jo vairāki vilcienu maršruti kursē tieši līdz virsotnei, kā arī atsevišķos transporta maršrutos šajā dienā tika veiktas izmaiņas, lai neskaitāmos līdzjutējus pēc iespējas ērtāk un bez apstāšanas nogādātu sacensību norises vietā. Jau braucot vilcienā saprotam, ka Oslo dzīvo visai ievērojama poļu diaspora, jo vagonā ir dzirdama tikai un vienīgi poļu valoda. Ierodoties stadionā, pārņem neaprakstāmas sajūtas un valdošā atmosfēra, kuru rada… poļu līdzjutēji. Ja ņem vērā, ka stadiona ietilpība ir 20 000 skatītāju, tad līdzjutēju, kuriem bija Polijas karogi, bija ap 15 tūkstošiem. Arī lidojošie slēpotāji – tās ir neaprakstāmas izjūtas, tas vienkārši ir jāredz. Savukārt tiem, kuri paši vēlas sajusties kā īsti tramplīnlēcēji, ir iespējams apmeklēt visinteresantāko kompleksa daļu – lēcienu imitatoru, kas atrodas pie Slēpju muzeja ieejas. Visi drosminieki atrodas kabīnē un skatās filmu, ko varētu nosaukt „Lēciens ar tramplīnlēcēja acīm”, turklāt šī kabīne imitē visas iedomātā sportista kustības lēciena laikā. Tādā veidā ir iespējams nolēkt no tramplīna un veikt nobraucienu. Jebkurā gadījumā – tramplīnlēkšana – tas ir vienreiz jāredz, nevis simtreiz par to jādzird.

Kādā citā vakarā mēs tikām uzaicināti uz hokeja spēli, kas bija Norvēģijas līgas izslēgšanas spēļu ceturtdaļfināls starp Volerenga un Frisk Asker komandām. Šoreiz neiedziļināsimies Norvēģijas hokeja līmenī, tikai atzīmēsim vairākas īpatnības, kuras iekrita acīs. Hokeja arēna tika uzcelta 1952.gada olimpiskajām spēlēm, taču pats klubs ir tituliem visbagātākais visā čempionāta vēsturē (26 uzvaras). 2014.gada martā klubs saņēma ielūgumu pievienoties KHL. Viena no norvēģu hokeja īpatnībām ir tā, ka komandas labākajam vārtu guvējam laukumā ir jābūt zelta krāsas ķiverē, tādēļ pat nezinot spēlētājus, iespējams noteikt, kuri ir katras komandas līderi. Spēļu apmeklētība ir laba, taču līdzjutēju aktivitāte varētu būt labāka, jo bija sajūta, ka atrodamies teātrī un cilvēki mierīgi sēž un skatās hokeju. Kā jau norvēģi. Vēl kāda lieta, kas ļoti iekrita acīs, bija īpatnējie spēlētāju soli, kuru grīda nav vienādā līmenī ar laukumu, un spēlētājiem, kas slido uz nomaiņu, ir jāsper diezgan liels solis, lai nonāktu uz soliņa. TV translācijas attēls šeit ir ļoti augstā līmenī, tādas kameras nebija redzētas arī vismodernākajās arēnās.

Ja uzaicinājums uz hokeja spēli mūs neizbrīnīja, tas ielūgums uz Norvēģijas Basketbola līgas fināla četrinieka spēli mūs ļoti pārsteidza. Tādēļ ar lielu interesi pieņēmām šo uzaicinājumu un devāmies uz vienu no attālākajiem Oslo rajoniem. Pirmajā acu uzmetienā šķita, ka esam nonākuši skolas sporta zālē, taču tā izrādījās basketbola arēna ar 500 vietām, kuras visas bija aizpildītas. Mūs uzreiz pārņēma svētku sajūta, pat neskatoties uz spēles līmeni. Tribīnēs bija gan spēlētāju radinieki, citas fināla četrinieka komandas, gan draugi un vienkārši basketbola līdzjutēji. Vispirms ķērāmies pie spēles programmiņas izpētes un nebūt nebijām pārsteigti komandu sastāvos ieraugot spēlētājus no Latvijas, Serbijas, ASV. Vienīgi mūs izbrīnīja, ka nav neviena lietuviešu spēlētāja, tomēr uz parketa bija viens Lietuvas pārstāvis – viens no spēles tiesnešiem.

Pēc tik piesātinātas programmas un tik daudz un dažādām emocijām, mēs saprotam, ka ne velti Norvēģijas himna sākas ar vārdiem: „Jā, mēs mīlam šo zemi!”

Konstantīns Zasjadko (ITF galvenā tiesneša sudraba nozīmīte)